— Ieva, ieskaiti pāris desmitus eiro kartē, esmu degvielas uzpildes stacijā, — vīra balss klausulē nebija lūdzoša, bet gan konstatējoša. It kā viņš paziņotu laika ziņas
— Un, starp citu, vakarā pie mums būs Bērziņi. Saorganizē kaut ko uz galda.
«Es esmu vecis, es esmu galvenais!» — uzsvēra vīrs, kamēr es klusējot apmaksāju viņa benzīnu.
Es nospiedu sarunas beigšanas pogu, ierasti iegāju bankas lietotnē un pārskaitīju naudu. Divdesmit eiro ielidoja mūsu budžeta bezdibenī, pat nepazvanot uz atvadām. Es paskatījos uz savu atspulgu priekšnama spogulī. Četrdesmit astoņi gadi. Būvfirmas finanšu direktore. Uz manis karājas vasarnīcas hipotēka (kuru tik ļoti gribēja Māris), dēla mācību maksa (kuru Māris akceptēja) un kārtējie tēriņi, par kuriem Māris vienkārši nedomāja. Viņš uzskatīja, ka nauda nakts skapītī parādās pati no sevis.
— Tu taču mums esi grāmatvede, tev labāk zināms, — viņš parasti atgaiņājās, kad mēģināju viņam parādīt elektrības rēķinus. — Es nodarbojos ar stratēģiju, bet tu ar sīkumiem.
Visa Māra stratēģija bija vienkārša: skaisti runāt par situāciju pasaulē un mainīt mašīnas reizi trīs gados. Mana loma bija panākt, lai šis kāršu namiņš nesabruktu. Bet tajā otrdienā es vēl nezināju, ka parastas vakariņas ar draugiem man maksās sasistu cukurtrauku, bet ietaupīs pāris miljonus pacietības sekunžu.
Bērziņi atnāca ap septiņiem. Agnese atnesa torti, Andris — maisiņu ar sulu un augļiem. Māris bija formā. Viņš sēdēja galda galā, lēja glāzēs dzērienus un sludināja.
— Ģimenē jābūt stingrai vertikālei. — viņš pacēla dakšiņu kā kroni. — Vienlīdzība laulībā ir ceļš uz nekurieni. Vīrietis ir vektors, tas ir spēks. Sieviete ir aizmugure. Viņai jānodrošina mājīgums un nav jābāžas vadībā.
Es klusējot košļājot rukolu. Agnese veltīja man līdzjūtīgus skatienus, bet es smaidīju. Es biju pieradusi. Tas taču ir Māris, viņam vajag uzstāties.
— Re, kur Ieva, — vīrs pavirši pamāja ar dakšiņu manā virzienā. — Viņa ir lieliska saimniece. Bet, ja viņai ļautu vaļu lēmumu pieņemšanā, mēs aizietu pa pasauli. Sievietes ir pārāk emocionālas finansēm. Tāpēc visus nopietnos jautājumus risinu es.
Istabā iestājās klusums. Pat Andris pārstāja košļāt.
— Māri, — viņš piesardzīgi teica. — Bet Ieva taču laikam ir finanšu direktore? Viņa groza budžetus, kas ir lielāki par tavējiem.
— Tas ir darbā, — vīrs nocirta. — Tur ir reglamenti. Bet dzīvē sieviete bez vīrieša… nu, jūs sapratāt. Nauda vienkārši pazūd. Es te nesen paskatījos mūsu tēriņus — mati cēlās stāvus. Kur paliek tik daudz? Lupatām? Niekiem?
Es paskatījos uz saviem zābakiem, kas pirkti pirms trim gadiem. Pēc tam pārnesu skatienu uz vīra jauno pulksteni, kura kredītu biju dzēsusi pagājušajā mēnesī no prēmijas. Manī it kā izslēdza gaismu. Vienkārši ieslēdzās tas pats aukstais, profesionālais režīms, par kuru man maksāja algu.
Debets ar kredītu vairs negāja kopā
— Tev taisnība, — es teicu. Balss skanēja mierīgi, pat maigi. — Tev taisnība.
Viesi aizgāja vienpadsmitos. Māris, apmierināts ar atstāto iespaidu, guļamistabā pogāja vaļā kreklu.
— Labi pasēdējām, — viņš nožāvājās. — Andris, protams, ir mīkstmiesis, uzreiz var redzēt. Sieva viņu dancina. Ne tā kā pie mums.
Es stāvēju durvīs. Rokās man bija nevis paplāte ar tēju, bet planšetdators.
— Māri, mums jārunā.
— Ak, tikai nesāc, — viņš saviebās. — Esmu noguris.
— Tas būs ātri. Tu šodien viesu klātbūtnē pateici, ka esmu izšķērdētāja un neprotu rīkoties ar naudu. Un ka galvenais ģimenē esi tu.
— Nu, pateicu. Un kas par to? Tā ir taisnība. Vīrietim jātur roka uz pulsa.
— Piekrītu, — es pamāju ar galvu. — Es te parēķināju… Tā kā tu esi galvenais stratēģis, tad nav taisnīgi, ka es tevi apgrūtinu ar sīkumiem. Esmu nolēmusi nodot tev pilnu ģimenes finanšu vadību.
Māris sastingst ar vienu zeķi rokā. Viņa uzacis uzlēca uz augšu.
— Kādā ziņā?
— Tiešā nozīmē. No rītdienas kase ir pie tevis. Tu taču teici, ka nauda pazūd nezin kur. Tad nu arī kontrolēsi.
Es piegāju pie viņa un pasniedzu lapiņu no bloknota.
— Šeit ir manu iemaksu summa. Puse komunālo maksājumu. Puse ēšanas izdevumu. Puse benzīna tavai mašīnai (mēs taču ar to reizēm braucam divatā). Es tev pārskaitīšu šo summu piektajā un divdesmitajā datumā.
Viņš klusēja, skatoties uz lapiņu.
— Viss pārējais — remonts, auto apkope, tavas pusdienas, dāvanas tavai mammai, atvaļinājums — tagad ir uz tevis. Kā uz ģimenes galvas.
Viņš pārskrēja ar acīm skaitļiem. Pasmīnēja.
Lasi vēl: Pielūdzējs Mārtiņš mani uzaicināja uz vecāku māju; viņi sagaidīja šortos un netīros T-kreklos
— Tu mani baidi ar matemātiku? Ieva, es pelnu normāli. Ja tu domā, ka es netikšu galā bez tavām dāvanām, tu kļūdies. Sen jau vajadzēja to ņemt savās rokās, citādi es pat nezinu, cik mums ir kontos.
— Lieliski. — es pasmaidīju. — Tad arlabunakti. Es apgūlos un uzreiz aizmigu. Māris vēl ilgi grozījās, nopūtās un, šķiet, kaut ko meklēja telefonā. Viņš vēl nezināja, ka rīt no rīta viņu gaida pārsteigums.
No rīta viņš kā parasti taisījās uz darbu. Es dzēru kafiju, šķirstot ziņas.
— Ieva, klau, — viņš uzsauca no koridora, aujot kājas. — Man tur mašīnas apdrošināšana beidzas, aģents zvanīja. Ieskaiti man simt piecdesmit eiro, es pa ceļam iebraukšu, pagarināšu.
Es iedzēru malku kafijas, noliku tasi uz apakštasītes. Skaņa sanāca skanīga, skaidra.
— Nē, — mierīgi atbildēju.
— Ko “nē”? — Māris izskatījās no koridora. Viena kurpe bija kājā, otru viņš turēja rokā.
— Naudas nav, — es paskaidroju, neatraujoties no ekrāna. — Es taču vakar pārskaitīju tev savu daļu saimniecībai. Tu tagad esi galvenais. Tu arī risini jautājumus ar apdrošināšanu. Tā ir tava mašīna. Tava stratēģija.
Viņš sastinga. Viņa sejā lēnām parādījās tā pati izteiksme, kāda mēdz būt cilvēkam, kurš ir iekāpis tukšumā tur, kur vajadzēja būt pakāpienam.
— Tu joko? — viņa balss aizlūza. — Mums ir kopīgs budžets.
— Bija, — es palaboju, smērējot sviestu uz grauzdiņa. — Bija kopīgs, kamēr tu vakar to nepasludināji par savējo. Tu teici, ka nauda pazūd manas neprasmes dēļ. Tagad visas plūsmas ir pie tevis. Man palika tieši tik, cik manām vajadzībām. Simt piecdesmit eiro nav vajadzība, tas ir neparedzēts gadījums. Tavā stratēģijā šādiem riskiem jābūt paredzētiem.
Māris nosarka tā, ka kļuva līdzīgs pārgatavojušos tomātam. Viņš atvēra muti, aizvēra, atkal atvēra. Iebilst nebija ko. Viņa paša vakardienas vārdi stāvēja starp mums kā betona siena.
— Labi, — viņš caur zobiem izgrūda, satverot virsjaku. — Pats tikšu galā. Nepazemošos. Esmu vecis, es atrisināšu.
Durvis aizvērās tā, ka no pakaramā nokrita lietussargs. Es mierīgi izdzēru kafiju. Dzīvoklī bija kluss un tukšs, kā birojā pēc gada pārskata nodošanas.
Trīs neatkarības diennaktis
Viņa patstāvība ilga tieši trīs dienas. Pirmajā dienā Māris turējās lepni. Viņš apmaksāja apdrošināšanu no kredītkartes. Vakarā viņš pārnāca drūms, paēda vakariņas klusējot un demonstratīvi ieurbās televizorā. Otrajā dienā notika tas, ko gaidīju. Mārim beidzās benzīns. Parasti viņš uzpildīja mašīnu brīvdienās, vai arī es vienkārši ieskaitīju naudu pēc zvana. Bet tagad kase bija pie viņa.
Es pa logu redzēju, kā viņš no rīta iesēdās mašīnā, pagrieza starteri, paskatījās mērinstrumentu panelī un uzsita ar plaukstu pa stūri. Izgāja ārā, aizcirta durvis. Līdz metro jāiet piecpadsmit minūtes. Viņa jaunajās lakādas kurpēs tas bija pamatīgs pārbaudījums. Vakarā viņš atgriezās. Uz papēža rotājās plāksteris.
— Vakariņas uz galda, — es teicu no viesistabas. — Es jau paēdu.
— Paldies, — viņš noburkšķēja. Pirmo reizi desmit gadu laikā bez pretenzijām, ka nesagaidīju viņu pie sliekšņa.
Itāļu āda. Ceturtdien viss beidzās
Es atgriezos no darba un pagāju garām tam pašam skatlogam. Zābaki. Rūgtās šokolādes krāsā, stabils papēdis — sapnis, kuram man bija žēl naudas divus gadus. «Pārāk dārgi, labāk Mārim mašīnai riepas nomainīsim,» — es domāju agrāk. Es iegāju veikalā. Pielaikoja. Tie derēja ideāli. Es izņēmu karti. Tajā gulēja tieši tā summa, kuru es parasti tērēju vīra budžeta «neredzamajiem» caurumiem divu nedēļu laikā.
Uz mājām es lidoju. Māris sēdēja virtuvē pie tukša šķīvja. Viņa priekšā gulēja mana lapiņa ar aprēķiniem un kalkulators. «Galvenā stratēģa» izskats bija apmulsis.
— Ieva, — viņš klusi teica, nepaceldams acis.
Es noliku kārbu ar jaunieguvumu uz krēsla. Dārgas ādas smarža uzreiz piepildīja virtuvi, pārmācot kotlešu smaržu.
— Kas ir?
— Es te parēķināju… — viņš iebakstīja ar pirkstu papīrā. — Man nesanāk.
— Kas tieši?
— Viss. Es samaksāju par apdrošināšanu, uzpildījos, nopirku produktus mammai… Un man palika trīsdesmit eiro līdz algai. Bet jādzīvo vēl divas nedēļas. Kā tev tas izdevās?
Es lēnām atpogāju mēteli.
— Man nevis «izdevās», Māri. Es plānoju. Es meklēju atlaides. Es zināju, kur nopirkt lētāk. Un es nekad nesaucu tevi par izšķērdētāju, lai gan tavas pusdienas kafejnīcā maksā tikpat, cik mans pārtikas grozs divām dienām.
Viņš pacēla galvu. Acīs nebija ne augstprātības, ne vēlmes pamācīt. Tikai tāda cilvēka bailes, kurš pēkšņi sapratis, ka zeme ir apaļa un no tās var nokrist.
— Paņem to atpakaļ, — viņš dobji teica, atbīdot kalkulatoru. — Es negribu būt kasieris. Es… es rīkojos pārsteidzīgi.
— Nē, Māri, — es apsēdos blakus.
— Tu nerīkojies pārsteidzīgi. Tu vienkārši pirmo reizi divdesmit gadu laikā saskāries ar realitāti.
Viņš klusēja. Skatījās uz kārbu uz krēsla.
— Tu nopirki zābakus?
— Jā. Par to naudu, ko nepārskaitīju tev «sīkiem tēriņiem». Skaisti, vai ne?
Tajā brīdī viņā cīnījās divas jūtas: ierastais sašutums («iztērēja!») un jauna, biedējoša sapratne, ka viņam nav balstiesību. Pēdējā uzvarēja.
— Skaisti, — viņš izdvesa. — Tev piestāv.
— Es zinu.
Lasi vēl: “Esmu kļuvusi kā mana vīramāte”: pieķēru sevi sacenšoties ar sievieti par pēdējo zirnīšu bundžu
Jaunie noteikumi. Mēs neizšķīrāmies
Skaļu nesaskaņu vairs nebija. Budžets atkal ir pie manis, bet tagad tas izskatās citādi. Kad Māris sāk prātot par ģeopolitiku un sievietes vietu vēsturē, es vienkārši klusējot uzlieku roku uz galda. Uz plaukstas locītavas man ir jauns pulkstenis. Vai arī es piekārtoju jaunās blūzes apkaklīti. Un viņš apklust. Saplok kā pārdurts balons.
Tagad viņš zina manas naudas cenu. Un, kas ir vēl svarīgāk, zina mana klusuma cenu. Viņš pārskaita man algu pilnībā, atstājot sev «kabatas naudai». Un ziniet, kas ir pats interesantākais? Viņš sāka prasīt atļauju, pirms pirkt jaunus pārvalkus mašīnai.
«Ieva, mēs varam to atļauties?» — viņš jautā.
«Es padomāšu,» — es atbildu.
Un eju vārīt kafiju. Savos jaunajos itāļu zābakos, kurus es reizēm uzvelku pat mājās. Vienkārši lai atcerētos: cieņa nav dūres likšana pret galdu. Tas ir tad, kad tu vari atļauties aiziet, bet paliec. Uz saviem noteikumiem. Vai jūs pēc kaut kā tāda atdotu vīram karti? Vai lai ietu kājām līdz pilnīgai apskaidrībai? Dalieties! Par to, kā es reiz pārmācīju pārāk taupīgu vīramāti, es pastāstīšu nākamreiz.
